Kirils Serebreņņikovs savā jaunajā filmā Limonovs, balāde, kas piedalās Kannu festivāla 2024 oficiālajā konkursa programmā, ir iecerējis izstāstīt stāstu parEduarda Limonova dzīvi un darbu, adaptējot Emanuela Karjera grāmatu Limonovs, kurš īsā ainā parādās arī kā mirklis. Šajā hronoloģiskajā biogrāfiskajā filmā, kurā izstāstīts viņa stāsts no 70. gadu sākuma līdz viņa nāvei 2020. gadā, kaitina tas, ka filma koncentrējas uz nebūtiskām detaļām, vājinot cilvēka un viņa cīņaspolitisko aspektu lielāko daļu no filmas garumā.
"Ne disidents, ne padomju cilvēks," viņš labojas, kad viņu lūdz definēt sevi. Limonovam ir bijuši tūkstoš dzīves gājumu: rūpnīcas strādnieks, miesnieks, bezpajumtnieks, dzejnieks, veiksmīgs rakstnieks, aģitators un vēlāk, dzīves beigās, nacionālboļševiku partijas dibinātājs, kuru pamatoti nosodīja par tās pozīcijām politiskā spektragalēji labajā pusē. Taču Serebreņņikovs labprātāk tērē laiku (vai iegūst?), tā vietā pievēršoties pārim, ko veido rakstnieks un jauna modele, kuri visu laiku nodarbojas ar seksu, bez jebkādasstāstījuma intereses.
Garumā un platumā krievu režisors zīmē daudzējādā ziņā radikāla un pārspīlēta cilvēka portretu, brīžiem vardarbīgu (viņš sevi pārdēvē par Limonovu pēc granātas, krieviski), neslavas pilnu, betārkārtīgi egocentrisku (viņš dažkārt runā par sevi trešajā personā), pastāvīgi provokatīvu (veselīgi vai citādi). Lai gan Bens Višo (Ben Whishaw) sniedz patiesu priekšnesumu šī daudzpusīgā tēla lomā, Serebreņņikovs, kā zināms, ir vairāk iedvesmojies un uzmanīgs pret savu tēmu.
Tikai tad, kad filma beidzot pievēršasLimonova politiskajai angažētībaipadomju impērijassabrukuma laikā, tā kļūst interesanta un atkāpjas no visai parastā vienkārša krievu panka tēla, kurš bauda visus Rietumu piedāvātos priekus, un tiek papildināta ar dzīvīgu, ja ne modernu Velvet Underground mūzikas pavadījumu. Pēc Harkovas, Ņujorkas un Parīzes viņš atgriezās Putina Krievijā, kur 2001. gadā tika nosūtīts uz koloniju Sibīrijā, kur pavadīja vairākus gadus.
Taču arī šajā gadījumā, lai gan Serebreņņikovs viņu nežēlo un izceļ viņa apšaubāmās nostājas (cita starpā par Berlīnes mūra krišanu), režisors rūpīgi neiedziļinās viņa politiskās partijas, kas tiek uzskatīta par sarkanbrūnu, detaļās, un tikai pašā filmas noslēgumā mēs ieraugām kaut nelielu kritikas ieskatu.
Nemaz nerunājot par maznozīmīgu detaļu: kā tas ir iespējams, ka biogrāfiska filma par cilvēku, kurš cīnījās pret amerikāņu imperiālismu, jāfilmē angļu valodā? Pat tad, kad Limonovs pēc gadiem ilgas prombūtnes 1989. gadā atkal satiekas ar saviem vecākiem, diviem zemniekiem no Krievijas laukiem, kuri lieliski runā angliski. Neraugoties uz nemierīgo, radošo režiju un Bena Višo (Ben Whishaw) sniegumu, Limonovs, balāde ir darbs, kuram trūkst integritātes.
Kannu festivāls 2024: visas jaunākās ziņas un informācija par 77. festivālu
Kannu kinofestivāls atgriežas Kruzetē, kur no 2024. gada 14. līdz 25. maijam notiks jau 77. reizi. Spiediet šeit, lai uzzinātu visas jaunākās ziņas un informāciju! [Lasīt vairāk]
Kannu festivāls 2024: visas jaunākās ziņas un informācija par 77. festivālu
