Kurš gan būtu domājis, ka viens no Ņujorkas simboliem ir dzimis Parīzē, 17. rajonā? Brīvības statuja, kas Ņujorkā tika atklāta 1886. gada oktobrī kā "Brīvība, kas apgaismo pasauli" , patiesībā ir dzimusi tālu prom no Amerikas krastiem. Šo simbolisko pieminekli, ko veidojis franču tēlnieks Ogasts Bārtoldi, vispirms uzstādīja Parīzes 17. rajona rajonā, Šazeļu ielā 25, bet pēc tam pārcēla uz Brīvības salu. Aiz šī mākslas darba slēpjas maz zināms stāsts, kas sakņojas Francijas galvaspilsētā, stāsts par diplomātiju, meistarību un rūpniecisko meistarību.
Projektu 1866. gadā uzsāka franču jurists un politiķis Eduārs de Labulejs, kurš vēlējās, lai Amerikas Savienotajām Valstīm tiktu uzcelts piemineklis, kas godinātu franču un amerikāņu draudzību un 1776. gadā izcīnīto neatkarību. Šo uzdevumu viņš uzticēja jaunam tēlniekam no Elzasas Frederikam Ogastam Bārtoldi. Taču projekts tika apturēts, kad 1870. gadā sākās Francijas-Prūsijas karš, un Elzasa tika zaudēta. Tikai 1873. gadā pēc prezidenta Ādolfa Tjēra ierosmes skulptūra tika atjaunota.
Būvlaukums tika izveidots Plaine-Monceau rajonā, uz Gaget-Gauthier et Cie piederošas zemes. Tieši šeit Bārtoldi pakāpeniski montēja savu vara kolosu, sadarbojoties ar arhitektu Ežēnu Viollet-le-Duku (Eugène Viollet-le-Duc) un pēc viņa nāves ar Gustavu Eifelu (Gustave Eiffel), kurš projektēja no apšuvuma neatkarīgu iekšējo metāla konstrukciju. Izvēlētā repoussé tehnika izpaudās kā vara lokšņu aukstā formēšana uz koka veidnēm.
Mēnešu gaitā statuja ieguva formu, izraisot parīziešu ziņkāri. Pagājušā gadsimta 80. gados tā pacēlās virs rajona jumtiem, uz īsu brīdi kļūstot par augstāko pieminekli Parīzē. Tika organizētas maksas ekskursijas pa studiju, un prese rakstīja par šo dīvaino būvlaukumu, kas intriģēja tikpat ļoti, cik fascinēja.
Brīvības statuja tika pabeigta 1884. gada jūlijā. Pēc tam to sadalīja 350 gabalos un pārveda uz Gare Saint-Lazare, tad caur Ruānu uz Havras ostu, un tad tā devās pāri Atlantijas okeānam. Tā ieradās galamērķī 1885. gada jūnijā un tika atkal samontēta uz pjedestāla Brīvības salā. To atklāja pats Bārtoldi 1886. gada 28. oktobrī, kurš atklāja statuju, noņemot plīvuru, kas aizsedza tās seju.
46 metrus augstā statuja (93 metri kopā ar pamatni) turpmākajos gadu desmitos sagaidīja miljoniem imigrantu un tagad arī tūristu. Tā joprojām ir viens no spēcīgākajiem Ņujorkas un brīvības ideālu simboliem.
Parīzē ir apskatāmas trīs Brīvības statujas replikas. Lielākā, 11,5 metrus augstā, kopš 1889. gada stāv uzĪles o Cīņas. Tā bija dāvana parīziešiem no Amerikas Savienotajās Valstīs dzīvojošiem Francijas pilsoņiem. Sākotnēji tā bija vērsta pret Elizejas pili, bet 1937. gadā saskaņā ar Bārtoldi vēlmēm tika pagriezta uz rietumiem, lai vērstos pret Ameriku.
Otra replika, ko 1900. gadā uzdāvināja pats Bārtoldi, tagad atrodas Orsē muzejā. Tā aizstāja pirmo kopiju, kas bija uzstādīta Luksemburgas dārzā. Kopš 2012. gada tajā pašā dārzā atkal ir izstādīta trešā versija, kas ir pēdējās kopija.
Mūsdienās tikai retais garāmgājējs apzinās, ka viena no pasaulē slavenākajām statujām tika uzstādīta tikai rokas stiepiena attālumā no Monso parka. Diskrēta piemiņas plāksne un uzraksts "Parīzes vēsture" atgādina, ka reiz Šazeļu ielā 25 notika neparasts būvniecības projekts. Par to liecina arī Karnavalē muzejā esošā Drago glezna.
Visbeidzot, ar šo projektu ir saistīta anekdote. Tiek apgalvots, ka Gaget, Gaget-Gauthier dibinātājs, esot eksportējis statujas miniatūras uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Uz postamentiem iegravētais nosaukums, ko amerikāņi nepareizi izrunāja, esot iedvesmojis vārdu... "gadžets". Lingvistisks izgudrojums, kas ir viena no daudzajām pēdām, ko atstājusi šī maz zināmā Parīzes mantojuma vēsture.
Šī lapa var saturēt ar mākslīgo intelektu palīdzētus elementus, vairāk informācijas šeit.
